Un šajā rakstā es atšifrēšu visādus tādus diktofona ierakstus.
Iekrāvāmies un izbraucām mēs 22.30, un ierakstā ir dzirdams dzirdams optimistisks Dūmera komentārs: “Vajag iemest!”
Atbraucām pēc diennakts agrā rītā, ap pulksten 5-6. Ceļš, spriežot pēc GPS trekera, aizņēma 31 stundu 16 minūtes.
Mūsu buss bija gluži mūsdienīgs un komfortabls: tajā bija kompis degvielas aprēķināšanai bākā (paņēmām ar tukšu un atdevām ar tukšu), automātiskās bloķēšanas sistēma stāvvietā, lai neripotu atpakaļ, kondicionieris, divas piepīpētāja ligzdas un citi labumi.
Par sēdekļiem es vispār nevaru vien beigt priecāties. Ergonomiski, atgāžas atpakaļ, daudz vietas kājām. Ar busu, kurā mēs braucām uz Krimu, ne salīdzināt – tur bija murgaini plakani sēdekļi, apšūti ar dermantīnu, no kuriem svīda pakaļa, un kājām vietas nebija vispār, nemaz. Es tagad vienmēr iepriekš noskaidrošu, kāds būs buss, un uz šausmīgiem neparakstīšos.
Izrādās, benzīntankos var mierīgi palūgt ieliet termosā verdošu ūdeni no kafijas-tējas automāta. Dūmers pamēģināja – un vuālā, nekādu problēmu. Morāle: nevajag baidīties jautāt, cilvēki, pat kapitālisma hidras dalībnieki, ir labi.
10 eiro nodevu samaksājām Slovākijā, lai ar mūsu transportlīdzekli brauktu pa vietējiem ceļiem. Šo nodevu sauc franču vārdā “Vignette”, bet dokuments, kas iemieso tās samaksu, ir uzlīme uz priekšējā stikla. Tā darbojas dažādās valstīs atšķirīgu laiku: nedēļu, desmit dienas, piemēram. Bet var nopirkt arī uz gadu, ja ir vēlme pastāvīgi braukāt šurpu turpu.
ES beidzas uz Ungārijas-Serbijas robežas. Tur es pesimistiski pieļāvu, ka stundiņu nostāvēsim. Tā tas nez kāpēc arī izrādījās. Interesanti, kā, kamēr mēs stāvējām rindā ES pilsoņiem, otrā rinda (nēģeriem) nekustējās, un tur cilvēki jau sāka pīpināt. Mums tas šķiet nedaudz mežonīgi, jo liekas, ka muitnieks/robežsargs vēl vairāk satrakosies no tādas emociju izpausmes un bremzēs vēl vairāk jau speciāli. Bet, acīmredzot, karstajiem Balkānu puišiem tā ir pieņemts.
Šīs improvizētās protesta akcijas rezultātā barjeru atvēra, un rindā stāvošās mašīnas drudžaini rāvās uz kontrolpunktu, gluži kā omes izpārdošanā: kura ātrāk sagrābs iekāroto šmotku.
Kad mēs beidzot tikām līdz kontrolei, mums lika pabraukt malā un atvērt bagāžnieku, lai pārbaudītu kravu. Palūdza izpakot pāris velosipēdus no kastēm, par laimi, durvīm tuvākos. Ar redzēto virsnieks palika apmierināts, bet pajautāja, cik maksā velis. Apkārtējie apklusa: grūti uz sitiena izdomāt, kāds cipars patiks amatpersonai, jo vispār nav skaidrs, kāpēc viņš jautā. Es stāvēju netālu un pats nezinu kāpēc noteicu: “500 dolāri”. Tā arī ierakstīja: 3000 eiro par visiem.
Mans velis, starp citu, kad to pirka Baltkrievijā pirms 4 gadiem, aptuveni tik arī maksāja. Tagad saprast tā vērtību vairs nav iespējams.
Vēl viņi Robertam tieši pasē uzšņāpa, ka mēs ievedām 9 velosipēdus par tādu cenu, un stingri jo stingri piekodināja izbraucot pieprasīt to apstiprināt ar zīmogu, lai vēlāk nebūtu problēmu. Protams, uz Melnkalnes robežas muitnieks ne ausi nebija kustinājis par kaut kādu zīmogu, un teica lai braucam tāpat. Atpakaļceļā šī iemesla dēļ piekasījās, bet ne pārāk.
5 eiro Serbijā samaksājām par maksas ceļu, man šķiet, pat veselas divas reizes. Vinjete ir labāka: tur vismaz nav par mazu gabaliņu, bet par visu.
Serbijai kaimiņos esošajās valstīs uzraksti uz ceļa zīmēm bija latīņu alfabētā, bet lūk pašā Serbijā (un, man šķiet, Melnkalnē) tie tiek dublēti kirilicā.
Te jau sākās visīstākie kalni, un ceļš gar tiem iekārtots tā: divas joslas augšup un viena lejup. Kara pēdas Serbijā nav manāmas: visur viss ir gluži jauns, amerikāņi, acīmredzot, ir pacentušies.
Periodiski trāpās uzraksti, kas acīmredzami orientēti uz amerikāņiem: “FAST FOOD” un vēl kaut kas tamlīdzīgs.
Zižļi policistiem ir spīdoši.
Kad mēs agri no rīta beidzot nokļuvām pie tilta un ciema Durdževiča Tara, sākumā nevarējām atrast savu māju, jo koordinātas mums iedeva nepareizas, bet pēc neilgām telefona sarunām viss nostājās savās vietās.
Saimnieks nosaucās par Broņislavu, runāja gluži pieciešami krieviski un angliski, augumā bija zem diviem metriem, ar nosauļotu un nedaudz sadzērušos seju. Ar viņu bija patīkami sadarboties, izmitināja mūs, parādīja, kas un kā, cik vannas istabu un tualešu, kādas istabas un kur, naudu uz priekšu neprasīja – laikam tik rupji nav pieņemts.
